— Sargies! — vecākais virsnieks uzkliedza.
No pretējās puses pilnās burās brauca divas septiņdes- mitpēdu laivas, pieblīvētas ar mantām, zelta meklētājiem un indiāņiem. Viena no tām strauji nogriezās uz piestātnes steķiem, bet otra piespieda barkasu pie baržas sāniem. Laivinieks gan bija paguvis laikus sasliet airus gaisā, tomēr sīkā laivele no spiediena brakšķēja vien un draudēja sašķīst gabalos. Viņš pietrūkās kājās un strupiem, bet izteiksmīgiem teicieniem novēlēja mūžīgu pazudināšanu gan laivas matrožiem, gan baržas stūrmaņiem. Kāds vīrs pārliecās pār baržas malu un no augšas apsvētīja laivinieku ar skanīgiem, sulīgiem lāstiem, bet laivā sēdošie baltie un indiāņi vai plīsa no smiekliem.
— Ei tu, pīpenīt![1] — kāds no tiem iebjāvās. — Kāpēc neesi iemācījies airēt?
Laivinieka dūre nobrikšķēja pret kritizētāja žokli, un vīrs apdullināts atkrita uz mantu kaudzes. Nejuzdamies vēl apmierināts ar šo pārmācību, laivinieks ļāva dūrei vaļu un tik zvetēja arī citus laivas pasažierus. Tuvāk sēdošais zeltracis sāka sparīgi raustīt revolveri, kas bija iespriedies spīdīgajā ādas makstī, bet viņa brāļi argonauti smējās, nogaidīdami, kas te īsti pajuks. Taču laiva atkal turpināja ceļu, un stūrētājs iegrūda ar aira galu laiviniekam krūtīs, tā ka tas augšpēdu novēlās barkasa dibenā.