Viņa iznāca no birzs starp vizmaini baltajiem bērzu stumbriem un, tiklīdz pirmie saules zaķīši iemirguļojās viņas vaļējos matos, viegliem soļiem aiztecēja pār rasaino pļavu. Zeme bija uzburbusi aiz valguma pārpilnības, un kājas tajā mīksti iegrima, bet slapjie augu stublāji plak- šķēdami sitās pret viņas ceļiem, vizuļainām strūklām šķiezdami visapkārt briljantu lāsītes. Rītausma sārtojās meitenes vaigos, rīta spožums staroja acīs, un viņa visa kvēlot kvēloja savā jaunībā un jūsmā. Jo meitene, māti zaudējusi, bija izaugusi pie dabas krūts, tāpēc kaismīgi mīlēja gan mūžvecus kokus, gan vijīgus stiebrus, tāpēc plaukstošās dzīvības tikko jaušamās šalkas ielīksmoja vi­ņas ausis, bet zemes tvanīgā dvaka viņas nāsīm šķita kā vissaldākā smarža.

Tur, kur pļavas augšmala ieslīga tumšā, šaurā meža ailē, starp kailstiebru pienenēm un izšķērdīgi spilgtām gundegām viņa uzgāja Aļaskas lielziedu vijolīšu ceru. Visā garumā izstiepusies zemē, viņa iespieda seju smar- žainajā vēsumā un abām rokām sarausa mēļos ziedus sev ap galvu kā krāšņu diadēmu.