Kad lāstu un zaimu bangojums bija sasniedzis paisumu un šķita, ka nežēlīgs kautiņš vai pat slepkavošana nepaies secen, vecākais virsnieks bija pametis slēpu skatienu uz meiteni sev līdzās. Viņš bija domājis ieraudzīt apjukušu un izbijušos ģīmīti, bet nepavisam nebija sagatavojies tam, ko skatīja viņa acis: meičas seja pauda dziju, kvēlu interesi.
— Man |oti žēl, — viņš sāka atvainoties.
Bet meitene viņu pārtrauca, gandrīz vai pikta par šo iejaukšanos:
— Nē, nē, nav par ko. Es visu to noskatos ar lielu paliku. Kaut gan labi vien ir, ka tā vīra revolveris iesprūda. Ja tā nebūtu noticis …
— Mūsu malā izcelšanās būtu aizkavējusies. — Vecākais virsnieks pasmējās, tādējādi parādīdams savu taktiskumu. — Sis cilvēks ir īsts laupītājs, — viņš turpināja, pamādams ar roku pret laivinieku, kas pēdīgi bija iemērcis airus ūdenī un nu īrās klāt kuģa bortam. — Viņš bija ar mieru ņemt tikai divdesmit dolārus par jūsu nogādāšanu krastā. Teica, ka vīrietim būtu prasījis divdesmit piecus. Gatavais pirāts, varat man ticēt, un kādreiz viņš noteikti tiks pakārts. Divdesmit dolārus par pusstundas darbu! Padomā tikai!
— Lēnāk pār tiltu, draudziņ! — brīdinoši uzsauca pieminētais, nemākulīgi lūkodams iegrozīt laivu pie kuģa sāniem un iegrūzdams vienu airi ūdenī. — Jums nav nekādu tiesību tā mētāties ar vārdiem, — viņš izaicinoši piebilda, izžņaudzīdams krekla piedurkni, ko bija apšļācis ūdenī krītošais airis.