— Tev ir labas ausis, puis, — vecākais virsnieks uzsāka.
— Un strauja dūre, — otrais pārtvēra.
— Un aša mēle.
— Manā amatā nepieciešama. Starp jums, haizivīm, bez tādas gals klāt. Ak es esot pirāts? Bet jūs paši — sablīvējuši tūkstoš pasažierus kā siļķes mucā! Plēšat no tiem divkāršu pirmās klases taksi, barojat ar starpklāja braucēju pārtiku, un lažas tiem gulēšanai kā cūku midzeņi! Bet es esot pirāts, ko tu neteiksil
Vīrs ar sarkanu seju pārliecās pār augšklāja reliņu un neganti iebaurojās:
— Es pieprasu, lai manu bagāžu nogādā krastā! Nāciet augšā, mister Tērston! Tūlīt! Uz līdzenas vietas! Mani piecdesmit poniji cits citam krēpes nograuzuši tai jūsu netīrajā ūķī, un plāni jums klāsies, ja nenovedisiet tos malā, cik ātri vien jūsu spēkos. Katra diena man nes tūkstoš dolāru zaudējumu, un to es necietīšu! Vai dzirdat? Necietīšu! Kopš izbraucām no Sietlas dokiem, jūs mani esat dīrājuši kā kaimiņu āzi, bet — velns un elle! — nu vairs tas nav ciešams. Lai mani nesauc par Tedu Fērgu- sonu, ja es neuzsperšu gaisā visu tvaikoņu sabiedrību! Vai dzirdat manus vārdus? Es esmu Teds Fērgusons, un sveikā jūs cauri netiksiet, ja nenāksiet šurp uz ātrāko! Vai dzirdat ar?