— Ak tad pirāts, ko? — laivinieks nerimās burkšķēt pats pie sevis. — Un kurš gan? Es, vai?
Misters Tērstons mierinādams pavēcināja roku pret sar- kanģīmi un atkal pievērsās meičai.
— Man jau būtu paticis pavadīt jūs līdz krastam un aizvadīt līdz pat veikalam, bet jūs pati redzat, cik aizņemti mēs esam. Uz redzēšanos — un laimīgu ceļu jums! Es tūlīt sadabūšu pāris vīru, kas sameklē un aizved jūsu bagāžu. Jūs to saņemsiet veikalā rīt no rīta, tas ir droši.
Meitene viegli a-tspiedās pret viņa roku un iekāpa laivā. No viņas svara caurumainā laivele pēkšņi sazvārojās — un ūdens šļurkstēdams izšļācās caur sānu dēļu spraugām, pieliedams viņas kurpes, taču meiča to uzņēma samērā aukstasinīgi un, apsēdusies uz pakaļgala soliņa, savilka kājas sev apakšā.
— Pagaidiet! — virsnieks iesaucās. — Tā nu tas neiet, mis Velza! Nāciet atpakaļ, un es centīšos atbrīvot jums kādu no mūsu laivām, tiklīdz būs iespējams.
— Vispaprickšu es jūs ieraudzīšu… hm, debesīs, — laivinieks atcirta atgrūzdamies. — Laidiet vaļā! — viņš draudīgi uzbrēca.
Misters Tērstons bija cieši satvēris laivas stūri, bet atalgojumam par savu bruņniecisko rīcību dabūja ar aira menti skaudru sitienu pa pirkstiem. Aizmirsdams visu pieklājību, aizmirsdams pat mis Velzu, viņš nolamājās, pie tam jo sulīgi.
— Uzdrošinos piebilst, ka mūsu atvadīšanās gan drīkstēja būt cildenāka, — viņa uzsauca pār plecu atpakaļ, un pāri ūdens klājam aizburzguļoja viņas skanīgie smiekli.