— Ak tu kungs! — virsnieks nomurmināja, goddevīgi noņemdams cepuri. — Tā tik ir sieviete! — Un viņu pēkšņi pāršalca kaismīgas alkas — viņš būtu vēlējies mūžam skatīt savu atspulgu Fronas Velzas pelēkajās acīs. Viņam trūka analītiķa spēju, tālab viņš nezināja, kas tam par iemeslu, bet to gan zināja, ka kopā ar šo sievieti būtu gatavs iet vai līdz pasaules galam. Viņam uzmācās riebums pret savu profesiju un kārdinājums mest to pie malas, lai brauktu projām uz Klondaiku, kurp devās viņa. Taču viņš pārlaida acis kuģa izvelbtajiern sāniem, ieraudzīja Teda Fērgusona sarkano seju un aizmirsa sapni, ko īsu brīdi bija pasapņojis.
Plikši — vesela ūdens šalts, ko uzšķieda enerģiski darbinātais airis, iešļācās meitenei sejā.
— Ceru, ka nedusmojaties, mis, — viņš atvainojās. — Es jau cenšos, kā protu, bet visai labi neizdodas.
— Tā izskatās gan, — viņa labsirdīgi atteica.
— Nevaru apgalvot, ka es dikti mīlētu jūru, — viņš sarūgtināts piebilda, — bet kauc kur tak man vajag godīgā ceļā sagrabināt kādu dolāru, un likās, ka šitais ceļš nav no sliktākajiem. Ja man kauč bišķīt būtu laimējies, es sen jau atrastos Klondaikā. Es jums pastāstīšu, kā tas iznāca. Pusceļā, pie Vējainās atkares, es pazaudēju visu savu mantību, kad jau biju pārstiepis to pāri kalnu grēdai…