Plīkš! Sļauksl Meitene notrauca ūdeni no sejas un no- drebuļojās, jo dažas šjāces bija notecējušas arī gar viņas silto muguru.

—  Jūs esat dūšīga, — viņš to paslavēja. — Jums ir īstā ādere, lai dzīvotu šitamā' novadā. Vai dosieties tālāk ar?

Viņa priecīgi pameta ar galvu.

—   Jums paveiksies. Bet es, kā jau teicu, pazaudējis visu ceļa mantību, griezos atpakaļ uz piekrasti, jo biju spiests sagādāt to no jauna. Tāpēc jau es ar plēšu tik augstas takses. Bet ceru, jūs neņemsiet ļaunā, ka lieku jums maksāt tik daudz. Neesu jau sliktāks par tiem pārē­jiem, nudien ne, mis. Man tak nācās sableķot veselu simtu par šito veco toveri, kurš štatos nebūtu ne desmit dolāru vērtē. Katrā vietā savas cenas. Tur tālāk pie Skagvejas takas pakavu naglas nāk ceturtdaļdolāra gabalā. Cilvēks pieiet pie letes un pasūta viskiju. Viskijs — pusdolāru. Nu, viņš iemet savu viskiju, pasviež divas pakavu nag­las — un lieta kārtībā. Pret pakavu naglām neviens iebil­dumus neceļ. Tās tur ir naudas vietā.

—       Jums jābūt drosmīgam puisim, ja pēc tādas pieredzes vēl uzdrīkstaties doties uz šiem novadiem. Vai jus man nepateiktu savu vārdu? Varbūt mēs tur, Iekšzemē, vēl satiekamies.

— Kurš ta? Es, vai? Nu, es esu Dels Bišops, sīkais zelt- racis. Bet, ja mums kādreiz gadīsies tur sadurties, tad paturiet prātā, es jums nežēlošu savu pēdējo kreklu… tas ir, paturiet prātā, ka mans pēdējais maizes kumoss tiks atdots jums.