Un rudens panāk katru vasaru.Par spožu reizēm saule gaisos iras,Un dažreiz tai ir siltais mirdzums ņemts,Un skaistums viss no skaistā reizi šķiras,Kā liktenī vai dabas gaitā lemts.Tik tava vasara vien nenobālēs,Un dai|ums tavs nemūžam nezudīs,Jo nāve neaizraus to savās tālēs,Ko mūžībā šī dzeja ievedīs.Cik ilgi cilvēks elpos lejās šajās,Tā dzīvos vēl un dzīvosi tu tajā.
XIX
DEVOURING TIME, BLUNT THOU THE LION’S PAWS
Laiks draudošais, tu vari nodeldētGan lauvas ķetnas, zvēra ilkni smailo,Pēc liegiem ziediem atkal trūdus sētUn likt, lai Fenikss sevi sadeg gailot.Kas tik, to vari darīt, steidzīgais,Lai prieks no skumjām visā dabā dairās,Bet pasaulē, kur viss tik ātri gaist,Viens noziegums man tavs ir jāatvaira.Tik mana drauga pieri neaizskar,|Lai grumbu tīkls glezno seju saudzē.Ļauj, lai tā tīra saglabāties varKā dailes paraugs nākamības audzēm.Ja darīt Jaunāko tev nebūs kauns,Viņš manā dzejā paliks mūžos jauns.
XX
A WOMAN’S FACE WITH NATURE’S OWN HAND PAINTED
Kā sievieti tik daiļu tevi dabaIr radījusi, mīļotais mans draugs.
