Vislaimīgākais dzives kalngals sasniegts.Ikvienā jaunavīgā dārzā plauksTev daudzkārt līdzīgāki tavi asni,Bet glezna tikai viltojums būs, draugs.Tā dzīve pati sevi labot steigsies,Tavs prāts un daiļums saglabāts lai kļūst.Tas ļaužu piemiņā vairs neizbeigsies.Bet trauslais zīmulis man pirkstos lūst.Ja veiksmīgs sevi jaunās audzēs sēsi,Tā, sevi atdodams, pats pastāvēsi.
XVII
WHO WILL BELIEVE MY VERSE IN TIME TO COME
Kurš ticēs man, reiz lasot senu dzeju,Kur tavi tikumi vien celti taps?Dievs liecinieks, ka tavu daiļo sejuTā nespēj atainot, kā nespēj kaps.Ja, maigas gleznas savā dzejā vijis,Es stāstīšu, cik skatiens tavs ir liegs,«Tāds debess daiļums it nekad nav bijis!Sis dzejnieks melo!» ļaudis kliegtin kliegs.Sī lapa, dzeltējusi gadu gaitā,Tiks skarbi nopelta kā pļāpa vecs.Teiks ļaudis, — dzejnieks tikai rīmes skaitaUn viņa acis iedomas vien redz.Bet, ja šai laikā dzīvs vēl būs tavs dēls,Degs viņā vēl un dzejā gars tavs kvēls.
XVIII
SHALL I COMPARE THEE TO A SUMMER’S DAY?
Vai tevi saukt par pavasara dienu?Daudz rāmāka un mīlīgāka tu.Rauj ziedoņpumpurus skarbs vējš arvienu,
