Bet, līdzko skats tev sejā rievas redz,Ko cirtis laiks, lai nāvei sevi doduUn izpērku šo daili mirdzošo,Kas manu sirdi ietērpj gaismas plīvā.Kā vecs lai esmu es, jel saki to,Ja manās krūtis sirds pukst tava dzīvā?Nekad lai tevis dēļ nav skumjš man vaigs.Ak, tādēļ saudzē sevi, visulabā,Es cieši rokās kļauju tevi maigsKā māte bērnu, ko pie krūtīm glabā.Uz savu sirdi nepaļaujies daudz,Ja mana mirst, tā tavu līdzi sauc.
XXIII
AS AN UNPERFECT ACTOR ON THE STAGE
Kā iesācējs uz skatuves, kas mulst,Jo bailēs sajūk iestudētā loma,Kā neprātis, kam dusmas sitas pulss,Bet pats ir sava satraukuma nomākts,Tāpat es arī nezinu, ko bilst,Un neatrodu mīlas vārdus īstos.Gan jutu pārmērīgums manī milst,Bet atklāties tev sargājos un bīstos.Lai tevi rod kā sūtnis daiļrunīgsVien mana grāmata un visu vēstī.Tā daudz ko vairāk teikt un prasīt drīkstKā lūpas, kurās vārdi mulsā dzēsti.Ak, mīlas rakstu mācies izlasītUn gudrību — ar acīm saklausīt.
