Ja dienu smagums miegā nenoņemts,Ja dienu — nakts un nakti — diena māc?Šķiet, mūža naidu aizmirsušas tāsUn roku rokā mani mocīt sāk.Dzen viena darbā, otra — nopūtās,Ka mīlu man ar darbu nepanākt.Par tevi stāstu dienai: gaišums tādsTev skatienā, ka var tas krēslai spītēt.Es pielabinos naktij: kad tu nāc,Kā zvaigzne vari melnos klajos spīdēt.Bet dienu sūrums garāks kļūst un garāks,Un naktis atdod mani sāpju varā.
XXIX
WHEN, IN DISGRACE WITH FORTUNE AND MEN’S EYES
Kad, cilvēku un likten’s aizvainots,Es savu dzīvi apraudu, tad kliegtUz debesīm man gribas, kāpēc dotsTik daudziem viss, kas tikai man ir liegts?Šo apskaužu par bagātību. Tas —Par skaisto seju liekas apskaužams.Sūrst viena talants, otra iespējasUn trešā jautrais, draugu pilnais nams.Bet, lādot savu dzīvi rūgtos vārdos,Es tevi atceros, un pateicības prieksKā cīrulis kāpj pašos debess vārtos,Un slavas dziesmām trejļu nepietiek.Jo tava mīla tādas bagātības ver,Ko karaļkronis sevī neietver.
