Un pārdomāju laikus bijušos,Ko meklēju un iegūt neiespēju, —Par to no jauna atkal sērojos.Raud acis tad, kad nav to pieradušas,Par dārgiem draugiem nāvē zudušiem,Par mīlas sāpēm, sen kas norimušas,Par sejiem sen jau laika laupītiem.Ar pagājušām mokām sevi moku,Un smagi visu izstaigā mans prāts —Sen izbēdāto bēdu skumjo loku —Un maksā to, kas sen jau samaksāts.Bet, tevi, mījais draugs, kad domās minu,Ka bēdām gals un atgūts viss, es zinu.
XXXI
THY BOSOM IS ENDEARED WITH ALL HEARTS
Nu tavās krūtīs visas sirdis mīt,Ko nāve šķita laupījusi man.Te satiekoties laimes asra krītUn aizgājušo draugu vārdi skan.Es redzu — viss, kas slepus apraudāts,Kā nāves nodeva, ko neatgūt,Uz augļu augļiem bijis tevī krāts,Lai negaiditi bagāts varu kļūt.Tu mīlētā un pazaudētā kaps,Bet dzīvība šai kapā neizzūd.Par šķiršanos sirds atalgota taps,Jo tevī laimes atdzimšanu jūt.Un dārgās sejas tevī skatu es,Tā piederot pie viņu pasaules.
