Ar zemes pīšļiem nāve manus trūdus,Un manas dzejas pāršķirstīsi, draugs,Tu redzēsi, ka smags šo rindu plūdums,Ka — salīdzinot — pārspēts esmu esUn jauno vārsmas daudzkārt vieglāk ritBet kavējies pie rindu dvēseles,Ne atskaņām, ko veikli bārsta cits.Un aizbildinot saki: «Ja šobrīdViņš būtu dzīvs, tad mīlas pilnā sirdsGan ari spētu sevi izsacītŠai formā jaunajā, kas grezni mirdz.Es, protams, lasu citus — tīkams stils,Bet sirds, kā viņa rindās, nesasils.»
XXXIII
FULL MANY A GLORIOUS MORNING HAVE I SEEN
Es bieži redzējis, kā ausma nāk.Vispirms tā kalnu galiem glāstu veltī,Tad zaļās pļavas noskūpsta, tad sākAr spožu gaismu bālās straumes zeltīt.Bet tai no pamales pa pēdām lienSurp mākoņi, sev līdzi nesot lietu,Un satumst debess, saule miglā brien,Mums neredzama zagdamās uz rietu.Tā, jauku dienu solot, agrs rītsMan jaunībā reiz apspīdēja seju.Ak vai! Bet drīz tas dūmakā bij tītsUn bēdu migla klāja dzīves leju.Bet vai man tāpēc kauns un jānoskumst?Var dzīves saule tumst, ja debess — tumst.
