Kam solīji, ka diena jauka būs, Bez apmetņa lai ceļā dodos es, Lai vējš ar lielu tagad vajā mūs, Per svētku drānas ūdens vērpetes? Nē, vēl par maz, ka vētrā lauzies tu No lietus asām pletnēm mani glābt. Vai virs ar zālēm brūci dziedētu, Ja nedziedējams negods viņam sāp? Un manas bēdas neremdē tavs kauns. Tu nožēlo — bet ko gan gūstu es? Kaut cietīsi, ka esi bijis ļauns, Man pāridarījumu nebūs vieglāk nest. A, nu tu raudi? Mīlas pērles krīt Tās visu izpirkt var un gandarīt.

XXXV

NO MORE BE GRIEVED AT THAT WHICH THOU HAST DONE

Nu nebēdā, kas darīts — padarīts. Pat saulei plankumi, un mēness dilst. Ir rozei ērkšķi. Ziedā kāpurs mīt. Slēpj dūņas savās dzīlēs avots zils. Bez vainas nav neviens. Ja liktu man Ar taviem grēkiem salīdzināt to, Ko daru pats, tad izrādītos gan, Ka grēkojusi neesi neko. Kad pārkāpumu tavu tiesā prāts, Sirds aizstavībai atspēkojums garš. (Tavs apvainotājs ir tavs advokāts.) Ar naidu mīlai negants pilsoņkarš. Un zaglēnam, kas goda nepazīst, Pats apzagtais ir līdzzinātājs īsts.

XXXVI

LET ME CONFESS THAT WE TWO MUST BE TWAIN