Es atzīstu — mums vajag diviem būt, Kaut divu mīlu kopiba ir viens, Lai triecieni, kas dzīvē jāizjūt, Tev garām paejot, skar mani vien. Jo tuvibu tas netraucē nemaz, Ka stiprākajos plecos dzive krauj Ik smagumu, un stundas laimīgas Mums satiekoties raizes neatrauj. Jau tā ne vienmēr varu būt tev klāt, Jo mana neslava var tevi skart. Tev arī labāk ļaudīs neatklāt, Cik tuvi mēs, lai neciestu tavs vārds. Un tas ir pareizi. Ja mana tu, Kā gan tavs gods tad mans lai nebūtu?

XXXVII

AS A DECREPIT FATHER TAKES DELIGIIT

Kā gaudens tēvs, kam skatiens priekā zib, Kad spēku pilnais dēlēns skrien un lec, Tā es, no likten’s dūrēm slims un klibs, Pats gandarīts, kad manas acis redz, Cik dāsni daile, veselība, prāts Tev dāvāti Kā karaļkroni nes Tu savus tikumus. Un līdzi godināts Kā mīlams galminieks tev blakus es. Ne nabags vairs, ne ļaužu nicināts. Tavs gara spožums — pirkstiem tverams zelts. Tavs pārbagātais galds man arī klāts. Ar tavu mīlu esmu slavā celts. Un tāpēc vienmēr dari tā, kā labāk tev. Jo tavā laimē laimi gūstu sev.

XXXVIII

HOW CAN MY MUSE WANT SUBJECT TO INVENT