Kam manai mūzai meklēt svešas jomas, Ja tava elpa acu priekšā bur Tik daiļus tēlus, tādas dziļas domas, Ko atklājis vēl nav neviens nekur? Un, ja es dzejā pasacīt ko spēju, Tev vienai mana pateicība skan, Tādēļ ka ilgāk klusēt nevarēju, Kad vārdus priekšā čukstēji tu man. Un, mūzas deviņas ja mākslinieki Sensenis piesauc svētā sajūsmā, Tad esi man par cerību un prieku Tu jauna mūza — mūza desmitā. Un. ja šīs vārsmas slavēs kāds, tad tev Es slavu novēlu, bet pūles — sev.

XXXIX

O, HOW THY WORTH WITH MANNERS MAY I SING

Patiešām, kā man tevi cildināt? Tu — daļa manis. Viss — kas manī labs. Būs krietna tiesa pašuzslavas klāt Ik vārdam, kas par tevi sacīts taps. Mums šķirti dzīvot vajag tādēļ vien, Lai to, kas tavs, es nepierakstu sev Un ļaudis, nezinot, ka esam — viens, Pēc nopelniem var godu dāvāt tev. Sī šķirtība Kā man ik stunda smeldz, Kas laika bēgumā bez tevis krīt, Vien atmiņu un domu vilnī celts, Es laika plūsmu pūlos apmānīt. Bet māca šķirtība, kā viens spēj divi būt, Lai slavas laurus cienīgais var gūt.