XLII

THAT THOU HAST HER, IT IS NOT ALL MY GRIEF

Ka viņu mīli tu, nav sāpes tās, Kaut uzticībā sirdi viņai devis, Bet dzīve bēdas sniedz visrūgtākās, Kad zaudēju, jo viņa iemīl tevi. Kaut aizvainots, jūs attaisnošu sāpēs: Tu mīli, zinot, viņa dārga man, Un manis dēĻ tā mīlu neapslāpē, Kad tavos vārdos atzinība skan. Ja pazūd draudzība, tad mīla gūst, Ja mīļo zaudēju, to paņem draugs, Man dziļās skumjās jāpazaudē jūs, Un mīlas dēļ man dvēslē sāpes aug. Par laimi, es un draugs — mēs tā kā viens, Un mana mīļotā mīl mani vien.

XLIII

WHEN MOST I WINK, THEN DO MINE EYES BEST SEE

Kad plakstus aizveru, skats skaidrāks tiek, Kas dienai nevērīgi garām gājis. Kad sapnī man tavs tuvums jāsatiek, Šķiet, tumsai pāri debess mirdzums klājies. Tu, kuras ēnu gaismas spozme vij, Cik lielu laimi gars tavs dāvāt spētu, Ja gaismu to, ko dodi pusnaktij, Tu dienai piešķirtu ar mīlu svēto. Kāds mirdzums varētu tad plakstus skart, Ja dienā parādītos augums tavs, Ko stundā zvaigžņotajā redzēt var Ar acīm atvērtām, kam krēslas nav. Kad projām ej, kā pusnakts diena tumst,