Ja sevi varētu par domu vērst,Tad sāpīgs svešums nespētu mūs šķirt,Par spīti tālēm dotos vienmēr sērstPie tevis, mīļā nemierīgā sirds.Es atgrieztos, kaut svešās malās būts,Kur tavām acīm nezināms ik krasts,Šķeļ domas kalnus, dzelmēm pāri plūst,Steidz ilgām līdzi tevi mīlā rast.Dziļdziļi sāp, ka neesmu doma es,Kam simtiem jūdžu tevi meklēt prieks,Man zemes smagumu sev līdzi nest,Kad dienas, skumjās gaistot, jāsatiek.Es daļa zemes, daļa ūdens vien,Sie elementi sāpes sniedz arvien.
XLV
THE OTHER TWO, SLIGHT AIR AND PURGING FIRE
Lai kur es eju, zinu, tavi būs —Sis dzidrais gaiss un uguns liesmojums,Ir pirmais domas, otrs ilgas kļūst,Un mūžam mijoties tie nesatumst.Kad ilgas līdz ar domām projām traucKā gaismas sūtņi tevi mīlā skaut,Mans mūžs, no četriem pamatmetiem austs,Nu tikai divus jūtot, skumjām ļauts.Līdz atjaunots mans dzīves audums tiek,Kad naigie sūtņi atkal mājup nāk,Tiem atgriežoties līdzi steidzas prieks,
