Tik tālos ceļos nevari tu zust,Lai ilgas nespētu tev līdzi iet.Bet, ja tās naktī aizmigušas rimst,No sapņu tēla sirdī gaisma dzimst.
XLVIII
HOW CAREFUL WAS I, WHEN I TOOK MY WAY
Cik rūpīgs vienmēr ceļā devos es,Ar atslēgām ik dārgums pasargāts,Lai ļauna roka nespēj projām nest,Viss ceļa somās droši paglabāts.Bet tu, pret kuru pērles tikai nieks,Tu laime, kuru rūgtas bēdas klāj,Viscildenākā, svētums, dvēsles prieks,Man laupītājos tevi jāatstāj.Nē, ceļa somās tevi jāslēdz nav,Bet krūtīs, kur vistuvāk varu just,Ar manu elpu vijas liegums tavs,Ja gribi, paliec, netīk, vari zust.Pat tad vēl baidos, dzīve izšķirs mūs,Pat uzticība dažreiz zaglis kļūst.
XLIX
AGAINST THAT TIME, IF EVER THAT TIME COME
Pret laiku to, ja tāds reiz nāktu mums,Kad dusmotos par manām kjūdām tu,Jo tava mīla un tavs gara cildenumsPat spožā laimē ēnas manītu;Pret laiku to, kad garam iesi tuKā svešniekam, kaut acīs saule līsUn mīla kādreizējo tuvumuPar vēsu atturību pārvērtīs;Pret laiku to sirds sevī spēku krās,
