Un zaļo vasaru — jau kūļos krautu,Uz bērēm nestu, baltos akotos,Tad daiļums tavs man rūgti jautāt liek:Kad tu starp laika postījumiem būsi,Kam skaistums viss un jaukums atrauts tiek,Vai mirstot atdzimšanu neiegūsi?Spēj laika izkapts visu nāvē traukt,Tik savos bērnos vari atkal plaukt.
XIII
O, THAT YOU WERE YOURSELF! BUT, LOVE, YOU ARE
Tik ilgi, kamēr daba elpot ļauj,Tu esi tu. Bet, iekāms nav par vēluUn nāves izkapts tevi nenopļauj,Par dailes mantinieku iecel dēlu.Tad daiļums, kas bij īsam brīdim dots,Tev mirstot, nevītīs un nenobālēsUn staigāt varēsi kā atjaunotsAr dēla augumu un seju tālēs.Un tavas dzimtas vecais, stiprais nams,Ko tu no iznīcības paglābt prati,Tad stingri stāvēs, aukām spītēdamsUn saltumam, ko dvašo nāve pati.Bet vēlāk lepni ļaudīm rādīs kāds:«Lūk, nams, kas man vēl tēva dāvināts!»
XIV
NOT FROM THE STARS DO I MY JUDGEMENT PLUCK
Pēc zvaigznēm zilēt netiecas vairs prāts,Kaut sava zvaigžņu zinātne man aust,Tā neteic — kļūšu lutināts vai rāts,Vai mēris nāks un neraža mūs šaust.Nav iepriekš arī paredzēt man ļauts,
