Vai pērkons graus, vai vējš sāks lietu pūst,Uz debess zīmēm nepaļaujos daudz,Tās nevēsta, kurš valdnieks laimīgs būs.Bet tavu acu uzticamās zvaigznēsNu jaunu atziņu es lasu, draugs, —Vien paaudzes mūs nemirstībā aiznes,Kur patiesais ar daiļo vienots plaukst.Ja vientuļa sev iznīcību spried,Ar tevi patiess daiļums bojā iet.
XV
WHEN I CONSIDER EVERY THING THAT GROWS
Ja itin visu vēroju, kas aug,Un pilnība ir tikai īsu spridi, —So skatuvi, kur ainu mijums jauksMums zvaigžņu mirgā mainas katru brīdi;Ja zinu, cilvēks uzplaukst tā kā stāds,To dabas labvēlibā redzam skaistu,Bet tikai mirkli sasniegts augstums tāds,Jau vītums iesākas un jauš mus gaistam,Tad man šais nepastāvīguma jutīsPar visu dārgāks kļūst tavs daiļais vaigs, —Laiks uzbrukdams tam iznīcību sutīsUn tavu dienu naktī vērtīs naigs.Bet, mīlā kaistot, pretī celšos tam,Ar dzejas spēku tevi jaunodams.
XVI
BUT WHEREFORE DO NOT YOU A MIGHTIER WAY
Ja nežēlīga laika vara bargā,Vai droši pretī sacelties nav ļauts?Pats sevi vari simtkārt labāk sargāt,Nekā šeit tevi klusais pants mans saudz.
