— Ko jūs gribat? — viņš drūmi jautāja, kad Pīters Vinns pienāca klāt.
— Gribu pavizināt jūs savā jaunajā mašīnā, — atbildēja Vinns. — Ticiet man — tā ir lū-lū.
Svešais nestrīdējās pretī, tāpēc ka dīvainais viesis prata pārliecināt. Pēc Vinna norādījumiem, kurus visu laiku draudīgi atgādināja pistole, ievainotais pagatavoja kaut ko līdzīgu žņaugam un pārsēja sev kāju. Vinns palīdzēja viņam iekāpt lidaparātā, bet pats aizgāja pie baložu būdas un paņēma putnu, kuram pie kājas vēl karājās lente.
Vinnam bija gadījies ļoti paklausīgs gūsteknis. Gaisā viņš sēdēja stīvs no bailēm. Kaut gan svešais bija spārnotās šantāžas lietpratējs, viņš pats nebija piemērots lidošanai un, lūkodamies uz tālu apakšā slīdošo zemi un ūdeņiem, pat nemēģināja uzbrukt savam sagūstītājam, kurš tagad bija neaizsargāts, jo ar abām rokām vadīja monoplānu.
Gūsteknis tikai centās ciešāk piespiesties pie sava sēdekļa.
Skatīdamies debesīs ar ļoti spēcīgu binokli, Pīters Vinns vecākais ieraudzīja virs izrobotās Eņģeļa salas uzkalnu grēdas parādāmies dēla monoplānu. Tas ātri kļuva aizvien lielāks. Pēc dažām minūtēm viņš uzsauca turpat stāvošajiem detektīviem, ka lidaparātā sēž kāds pasažieris. Strauji nobremzējis pret gaisa spilvenu, monoplāns nolaidās.