—       Kāpēc jālaiž? Protams, jūs neatdosiet to vēstules rakstītājam.

Pīters Vinns papurināja galvu.

—       Es atbildēšu. Es nevienam neļaušu draudēt man ne anonīmi, ne pa jokam.

Viņš uzrakstīja, uz papīra strēmelītes īsu vēstījumu: «Ejiet pie velna!» — parakstīja to un ielika aparātā, ar ko putns bija tālredzīgi apgādāts.

—       Bet tagad lai lido. Kur ir mans dēls? Es gribu, lai viņš redz, kā balodis paceļas gaisā.

—       Viņš ir lejā darbnīcā. Viņš nakti gulēja tur, un bro­kastis es arī nosūtīju viņam lejā.

—       Viņš lauzīs kaklu, — Pīters Vinns piezīmēja it kā dusmodamies, it kā lepodamies un izgāja verandā. Stā­vēdams plato kāpņu augšgalā, viņš pasvieda skaisto ba­lodi gaisā. Putns ātri savicināja spārnus, brīdi palaidelē- jās kā neziņā, tad pacēlās gaisā. Augstu debesīs putns atkal pagrozījās, it kā nezinātu, uz kuru pusi lidot, tad, acīmredzot atradis pareizo virzienu, pāri ozoliem, kuri kā zaļi punkti klāja parkam līdzīgo apkārtni, traucās uz austrumiem.

—  Skaisti, skaisti, — murmināja Pīters Vinns. — Gan­drīz vai žēl, ka palaidu vaļā.

Bet Pīters Vinns bija ļoti aizņemts cilvēks: viņa galvā rosījās tik lieli plāni, viņa rokās bija tik daudz grožu, ka viņš drīz vien aizmirsa šo gadījumu. Pēc trijām dienām uzsprāga gaisā viņa piepilsētas villas kreisais spārns.