Sprādziens nebija sevišķi stiprs, no cilvēkiem neviens ne­cieta, bet ēkas spārns bija gruvešos. Visai villai bija izbi­rušas rūtis, un tā bija pamatīgi sapostīta. Ar pirmo rīta prāmi no Sanfrancisko ieradās kādi pieci seši detektīvi, bet pēc dažām stundām, ārkārtīgi uztraukts, pie Pītera Vinna iedrāzās viņa sekretārs.

—   Tas ir klāt! — viņš aizelsies paziņoja; piere viņam bija norasojusi, acis aiz briļļu stikliem izspiedušās.

—   Kas ir klāt? — jautāja Pīters Vinns.

—   Tas …»tas ir lū-lū putns!

Finansists visu saprata.

— Vai jūs jau izskatījāt pastu?

—   Pašlaik tieši izskatu, ser.

—   Tādā gadījumā turpiniet, varbūt atradīsiet jaunu vēstuli no mūsu mistiskā drauga, baložu mīļotāja.

Vēstule tiešām bija. Tajā bija rakstīts:

«Misteram Pīteram Vinnarn.

Godājamo ser, netaisiet muļķības. Ja jūs nebūtu aušo­jies, jūsu būda nebūtu uzlidojusi gaisā. Ar cieņu daru jums zināmu, ka aizsūtu to pašu balodi. Izturieties pret viņu tikpat labi, par ko es pateicos jums. Piesieniet tam klāt piecas tūkstoš dolāru banknotes un palaidiet to vaļā. Nebarojiet putnu. Nemēģiniet arī sekot tam. Tagad tas zina ceļu un lidos vēl ātrāk. Ja jūs nedosiet naudu, sar­gieties.»

Pīters Vinns tiešām sašuta. Šoreiz viņš nesūtīja balo­dim līdzi zīmīti. Viņš ataicināja detektīvus un, paklausot viņu padomam, smagi apkrāva putnu ar skrotīm. Tā kā iepriekšējo reizi tas bija lidojis uz austrumiem, uz līča pusi, tad Tiburnā sagatavoja braucienam visātrāko ku­teri, lai varētu sekot balodim, ja tas lidotu pāri līcim.