cieši līdzās durvīm. Eistahijs, sašļucis uz tabureta, roku acs apsējam piespiedis, lokās galējā izmisumā.
Lu tā ci ja (atlaiž Acuru, aplūkojas). Visi uz mājām, visi! Te vairs nav palikšana!
Eistahijs. Tikai mazu brītiņu atļauj… Kamēr viņš atnāk … Es viņu gribu redzēt…
Lutācija. Ko tad tu, nabadziņ, gribi redzēt? Eistahijs. Viņu … Spartaku … Lutācija (padomā brītiņu, atmet ar roku). Manis pēc paliec ar. (Aiztaisa pavardu. Par cik še paliek tumšāks, par tik blakus istabā gaišāks.)
K r i k s s (milzenis, apaudzis, kaklā pakārtu roku, ar diviem gladiatoriem pa kāpnēm). Labvakar, Lutācij. Neviena nav? Ā, viens tomēr!
Lutācija. Tas ir kāds nelaimīgs vergs, viņš gaida Spartaku.
K r i k s s (aplūko tuvāk). Tas neizskatās bīstams. Iesim.
Visi trīs dibenistabā. Hanniks, Kāsts, Brezovirs, Torkvāts, Eirnakots un citi gladiatori, cilvēku desmit, pa pāriem, pa trim nonāk lejā un saiet dibenistabā.
Brezovirs (milzenis). Redziet, Spartaka vēl nav. To jau varēja sagaidīt.
Krikss. Ko tu varēji sagaidīt?
Brezovirs parausta plecus un novēršas.
Kāsts. To, ka viņš būs lepns palicis.
Krikss (izslienas). Lepns Spartaks vienmēr bijis, un tā nav pelama īpašība. Tikai gļēvuļi un tizlie nav lepni. Bet tu, Kast, gribēji teikt, ka viņš palicis par atkritēju. (Draudoši tuvojas.) To tu gribēji? Ja esi vīrs, atzīsties.
Hanniks (izrauj zobenu). Atzīsties! Tikai to vienu vārdu pasaki: vai Spartaks ir atkritējs?