Brezovirs (roku viņam uz pleca). Paliec mierā, Hannik! Mēs visi zinām, ka tu esi iemīlējies viņā kā jauna meitene.
H a n n i k s. Vai Spartaku mīlēt ir kauns?
Kāsts. Nebūt nē — it sevišķi tavos gados. Galu galā — vai tad mēs visi viņu tāpat nemīlam? Tikai nākdami ar Brezoviru runājām par Spartaku — par ko citu šonakt lai runā? Laikam arī Torkvāts tur bij.
Torkvāts. Jā, es biju. Un Eimakols.
E i m a k o 1 s. Jā, mēs runājām par viņu.
Brezovirs. Es teicu: vai viņš, tagad brīvs vīrs, vairs gribēs pīties ar mums, vergiem? Tie ir mani vārdi.
Kāsts. Vai tic nenozīmē to pašu, ko atkritējs?
Hanniks (atgrūž Brezovira roku, atvirzās). Ej nost! Tu neesi cienīgs stāvēt līdzās tiem, kas Spartaku mīl!
Torkvāts. Ost! Es dzirdu viņa soļus!
Kāsts. Kauns tādiem, kam kas teicams, ko Spartaks nedrīkst dzirdēt.
Visi paliek kā sastinguši.
Spartaks (ātri pa kāpnēm). Labvakar, Lutā- cij. Vai viņi ir klāt?
Lutācija pamāj ar galvu un roku, aizgrābta skatās viņā, bet nespēj parunāt.
Spartaks. Es steidzos, bet nevarēju ātrāk. (Ierauga Eistahiju.) Te tomēr ir viens svešs. Ei draugs! Tev uz kādu pusstundu būs jāizvācas no šejienes.
Lutācija. Tas ir kāds nelaimīgs cilvēks. Senatora Kūriona vergs Eistahijs. Viņš gribēja runāt ar tevi.
Eistahijs (piecēlies, tuvojas grīļodamies). Viņš izsita man aci… Vai es ar to vienu vairs varu redzēt?