Spartaks (drūmi noskatās viņā). Varēsi, draugs. Pietiekoši daudz tu varēsi. Vergi, kas abām acīm skatījušies savā dzīvē un liktenī, pazaudē prātu, ielec Tibrā vai

Eistahijs (tuvāk). Vai? Saki — pasaki to trešo!

Spartaks (nopurina galvu). To es nevaru — par agru vēl. Gaidi!

Eistahijs. Es nevaru gaidīt! Rītu viņš grib sūtīt mani prom uz Lūkāniju pie lauku darbiem …

Spartaks. Es saprotu, nabaga vīrs: tu zini, kas tevi tur sagaida, un baidies.

Eistahijs Tu redzi, kā es trīsu.. . Paglāb mani, saki, ko es lai daru!

Spartaks. Es varu teikt tikai to pašu, ko visiem tev līdzīgiem: bēdz kalnos un gaidi.

Eistahijs. Tas man jau pašam stāv prātā. Bet vai man ilgi būs jāgaida?

Spartaks (nepacietīgi). To es tev nevaru pa­sacīt. Ja ari zinātu, neteiktu: tu neesi no tiem, kam jāzina.

Eistahijs. Man nav vairāk kā tikai šīs skran­das, un kalnos tik auksti. Divas saujas pupu man šodien iedeva — es tur nomiršu badā. No mežiem nāk vilki, un man tikai runga būs rokās…

Spartaks (nikns). Tādu kā tu Romā ir vairāk ķā četri simti tūkstoši. Tas ir skaits, ar ko kaut ko Var iesākt — ja viņam ir drosme, pašpaļāvība un cerība brīvībai. Bet, ja jūs visi, tā kā tu, domājat ;ikai par to, ka jums nebūs pilnu vēderu ko pieēst, <a jums nav siltu mēteļu un ka kalnos vilki apdrau­dēs, tad pats Jupiters jums nevar palīdzēt. Tad jūs dauzīs tepat, tad jūs aizdzīs uz Lūkāniju, Apūliju un Kalabriju, iekals ķēdēs, arklā jūgs un kapās pāta­gām, līdz kamēr jūs ar savām maitām nomēslosiet Romas patriciešu un leģionāru tīrumus.