Eistahijs (dūres gaisā kratīdams). Es negribu, nē! Vēl šonakt es aizbēgšu kalnos. (Steidzas uz kāpnēm).
Spartaks. Bēdz un gaidi!
Eistahijs. Es gaidīšu — kad tu to saki!
Spartaks (galvu kratīdams). Kad es to saku… Kaut viņi bijuši vergi bez vergu dvēselēm! (Ātri iet dibenistabā.)
Kāds vīrietis un sieviete nāk lejup pa kāpnēm.
Lutācija (pretī). Novar nākt! Mans veikals ir ciol, es nevienam neko vairāk nedodu.
Sieviete paliek sienai pieplakusi.
T i b e r i j s G a 11 s (istabā). Es esmu Katilinas sūtnis. Man jārunā ar Spartaku.
Lutācija. Te nav nekāda Spartaka. (Stājas viņam ceļā.)
Tiberijs G a 11 s. Man katrā ziņā ar viņu jārunā sava kunga uzdevumā.
Paliek abi strīdamies.
Spartaks (otrā istabā, bridi klusēdams nolūkojies gladiatoros). Es redzu pārsteigumu dažā sejā. Tātad kāds no jums ir šaubījies, ka es nākšu?
Vairākas galvas paveršas pret Brezoviru.
Brezovirs. Mēs … nešaubījāmies … nē, nesauc tās par šaubām. Drīzāk tas ir pārsteigums. Brīvība ir tik dārga manta, ka pat vismazāko kripatiņu no tās negribētos atdot citiem.
Spartaks (saslienas). Vai ir kaut kas, kas pieder man vienam pašam? Vai esmu ko paturējis, pie kā jums nebūtu daļas? Un bez tam tā ir romiešu dāvana — es pie viņiem nekad neesmu ubagojis.