Lutācija. Te ir ieradies kāds vīrs, viņam katrā ziņā esot jārunā ar tevi.
Spartaks. Vai mums tā bij norunāts? Kādēļ tu te ielaid svešus?
Lutācija. Es viņu neesmu laidusi. Bet viņš neiet projām. Viņš esot Katilinas sūtīts.
Eimakols. Katilīna sūta pie tevis? Tu taču nerunāsi ar Romas patriciešu sūtņiem?
Krikss. Nemāci! Spartaks zina pats, ko dara, un atbild par to, ko dara.
Spartaks bridi noskatās viņos, pats pie sevis pārlikdams, tad iet.
Eimakols. Spartak, sargies!
Hanniks. Tu iedrošinies draudēt Spartakam, lupata tāds!
Krikss (stājas starpā). Mierā un klusu!
Visi klusu kā pirmiņ.
Spartaks (priekšistabā). Ko tu vēlies?
Tiberijs Galls. Es esmu Tiberijs Galls, mana kunga Lūcija Sergija Katilinas uzticības virs. Mans kungs vēlas runāt ar tevi.
Spartaks. Tavs kungs viņš ir, bet mans pagaidām ne. Ja viņš vēlas, tad var lūgt.
Tiberijs Galls. To viņš var. Bet viņš domāja, ka ari tu varbūt pats varētu vēlēties.
Spartaks. Katilīna ir gudrs un viltīgs. (Brīdi pārdomā.) Kad viņš vēlas mani redzēt?
Tiberijs Galls. Rītvakar — līdzko Venera atspīdēs pār Palatinu.
Spartaks (pēc brīža). Vai viņš nevēlējās zināt, kas te ir ar mani?
Tiberijs Galls. Nē. Tas viņam droši vien zināms.
Spartaks. Tā, tā… Un kā tu zināji, ka es atrodos še?