T i b e r i j s G a 11 s. Es ne, bet Katilīna.
Spartaks. Hm… Katilīna zina daudz. Ļoti daudz viņš zina …
Tiberijs G a 11 s. Ko man pateikt viņam?
Spartaks (pārdomā). Pateic viņam, ka es varbūt būšu . . . Pateic viņam, ka es varbūt nebūšu.
Tiberijs G a 1 1 s. Tā ir nenoteikta atbilde.
S pa rt a k s. Tā ir noteikti nenoteikta atbilde. Tā tu pasaki viņam.
Tiberijs Galls. Labi. (Palokās un iet, sarau- damies no sievietes uz kāpnēm.)
Spartaks lēnām atgriežas dibenistabā; bridi stāv dziļās domās — gladiatori nenovērš acis no viņa.
M i r c a (izskrien no kāpņu telpas, bezgala uztraukta, čukstus). Tas bij viņš!… Es viņu tūliņ pazinu … Bārda viņam uzaugusi…
Lutācija (priekšā; pārmezdama). Mirca, kāpēc tu nāc? Teicu, ka pasaukšu tevi, kad būs laiks.
Mi rc a. Veselu dienu esmu gaidījusi, kā izdzirdu viņa vārdu … Es nevaru — es nevaru — es nevaru ilgāk!… Divus gadus, Lutācij! — divus gadus es esmu bijusi tuksnesī un apakšzemē — no vakar- nakts nu man atkal šalc Traķijas meži… Un nu man atkal atspīd saule — es viņu esmu redzējusi! . . .
Lutācija. Šonakt nevar, bērns! Spartakam ir svarīga apspriede.
Mirca. Tikai vienu vārdu — vairāk es negribu … Tikai viņa roku noglaudīt… Es gaidīšu — ja vajadzīgs, līdz gaismai…
Lutācija (parausta plecus). Manis pēc." (Norāda aiz nišas.)
Mirca (ielien tur un pieraujas tikko saredzama). Kaut līdz rītam…