Spartaks (kā domas atvairīdams, nopurina galvu). Divi lai stāv aiz durvīm. (Divi gladiatori iziet.) Katilīna aicina mani pie sevis.

Torkvāts, Pie sevis! Un kā viņš zina, ka tu patlaban esi še?

S p a r i a k s. Tā ir tā lieta. Man šķiet, tas lapsa zina vēl vairāk. Es viņam neteicu, ka iešu, bet neteicu arī, ka ne — laika līdz ntvakaram, un tad es būšu skaidrībā. Bet ievērojiet vienu: lā ir bīstama zīme, ka Romas patricieši jau zina, kur mēs pulcējamies. Vai kāds no jums nav pļāpājis? Es neprasu tādēļ, lai viņu sodītu. Bet tāds sapratīs pats, ka viņa vieta ir pie llarona, ne pie mums.

Brezovirs (nosviež zobenu galdā). Viņš domā, ka mūsu starpā var būt nodevējs!

Krikss. Ikkatra tāda aizdoma apvaino šos vīrus.

Spartaks. Viņus es neapvainoju. Bet cilvēkam mutē mājo tāds bīstams kustonis, un to viņš bieži aizmirst pievaldīt. Se mūs apsargā Lutācija, par laimi ausis viņai abas veselas. Un ar to vienu aci viņa redz labāk kā cits ar divām. Bet Romas ielai ir tūkstoš acu un vecajiem vaļņiem te aiz kapsētas — divi tūkstoši ausu. Turiet savas mēles pavadā un nepalaidiet no rokām! Pieplociet zemāk kā slieka, kas zem zāles rāpo! Tikai, kad būs laiks — kad es jums lo sacīšu — mēs izsliesimies visā augumā un klieg­sim, lai atskan no Ligurijas līdz Brūtijai: no ceļa, varmākas! gladiatori aiziet brīvē! . . .

Pārvelk plaukstu par pieri.

Bet lai paliek nākotnes sapņi, runāsim lietišķi un par šodienu. Veselu nedēļu man nebij iespējams jūs sastapt: lanists Akcians mūs dīdīja kā pērtiķus lēkāt un kā vēršus badīties, lai taukos apsmirdušiem patri­ciešiem un viņu konkubinērn sarīkotu labu izrādi.