S p a r t a k s. Jūs dzirdējāt? Uzmaniet šo zuti!
Gladiatori draudoši loka apkart.
Tava mēle ir godīgāka nekā tu pats. Ļauj viņai vaļu — bez liekam runām un ar labu. Kas tevi sūta?
Veress (trīsēdams). Es izstāstīšu visu — tikai apsoli bez varas darbiem . . .
Spartaks (piecērt ar zobenu). Runā, suns!ļ
V e r e s s. Es esmu Silvijs Kordēnijs Veress, Kaja Veresa brīvlaistais. Mans kungs Katilinas triklmijā bij dzirdējis par gladiatoru sazvērestību un gribēja dabūt tuvākas ziņas. Kajam Vercsam Sicīlija pieder četrdesmit tūkstoši vergu — —
Spartaks. Mēs pazīstam šo nabagu. Kādēļ viņš gribēja izspiegot mūs?
Veress. Lai nopelnītu. Viņš gribēja slepus paziņot senātam.
Kāsts. Tas izklausās ticami. Nabaga Veress pat pārlauztu kvadransu neatstās uz ielas nepaceltu.
V e r e s s. Veselu mēnesi viņš lika man staigat pa visām Romas tavernām, bet tikai aizvakar es uzzināju, kur jūs sapulcējaties, un šovakar pirmo reizi sastopu jūs.
Spartaks. Un mēs tevi. Tā ir atklāta valoda, par lo tu pelnītu mazliet saudzības. Bet tiesu nospriežu os — tas ir liktenis, kas viņu spriež.
Veress. Ko tu gribi darīt? Taupi manu dzīvību! Es zvēru — nevienu vārdu — —
Spartaks. Nezvēri velti, Veres! Nokarsētas dzelzis un tava kunga nauda ir stiprāka nekā tavs zvērests. Es teicu — tas neesmu es, bet liktenis. Tava dzīvība … Tā ir viena, bet te esam mēs — Romas valstī ir simtiem tūkstošiem vergu, ar iededzinātām bēgļu zīmēm pierē, ar ķēdēs sakaltām kājām — —