Lutācija. Ar mani darīja tāpat. Mani paglāba tā izsistā acs un rēta, ar ko es izskatos zvēram līdzīga. To man padarīja kāds piedzēries, tikko no Gallijas atgriezies romiešu leģionārs. Nevienam cilvēkam es neesmu tik pateicīga kā viņam.
Mirca. Es to vairāk nevarēju izturēt. Vakar es biju aizgājusi Tibras krastā, gaidīju, lai ļaudis izklīst un nav tāda, kas varētu ielēkt man pakaļ. Bet tad es piepeši izdzirdu tavu vārdu, Spartak. Viņi runāja par Sullas rīkojamām gladiatoru cīņām cirku un vairākkārt minēja tevi. Un tad kaut kas atrāva mani no upes — es nevarēju nomirt, tevis neredzējusi. Man taču pasaulē vairāk neviena nav kā tu, Spartak… Un šodien tavs vārds skan visās ielās, Spartak!
Spartaks. Nabaga bērns! Divi gadi tu to esi cietusi… Un negadījās neviena, kas gribētu tevi izpirkt?
Mirca (nokar galvu). Viens… bet viņš pats bij vergs, un viņam nebij naudas… Paglāb mani, Spartak! .. .
Lutācija. Paglāb viņu, Spartak, citādi viņa aizies bojā.
Spartaks. Nebēdājies neko, Mirca, es tevi izpirkšu. Rītu pat es to izdarīšu.
Mirca. Tu! . .. Bet kā tu to varēsi? Tu pats esi nabags, tev nav naudas.
Spartaks (pēkšņi sašļūk). Ja — lo es biju aizmirsis… (Bridi domā — nopurina galvu.) Bet Len- tulam Batiatam tā ir! Par divām nedēļām viņš man izmaksās uz priekšu . .. Un, ja ne, — es viņam no- zagšu . . . es pats atkal pārdošos vergos, bet tu būsi brīva!