Mielasts pie beigām. Viesi noguruši, daži iereibuši.
Kūrions (snaudis; paslienas). E… tas nav nekas!… Vai tad mēs te gulēt esam nākuši Katilinas mielastā! (Sniedz kausu atpakaļ.) Ielej, vergs!
Viņam ielej, Kūrions dzer.
Ā! . . . Katilinas vīns silda un atspirdzina, spirdzina un silda! Lai dzīvo devīgais Katilīna! Es tikai gribētu uzminēt, cik vecs īsti ir šis dzēriens.
K a t i lī na (īgns). Kūrion, tu esi ka tukša muca, pie tam vēl ar cauru dibenu. Lej, cik gribi, — ar katru dienu tu paliec resnāks, bet pilnāks ne. Paprasījis labāk, par cik pēc ši mielasta pieaudzis mans parāds Markam Krasam?
Kūrions pec briža aizsnaužas atkal.
Veress. Marks Krass ir mans lietuvēns. Pat naktī gulēt viņš man ne|auj.
Gabīnijs. Nabaga Veress! Krasa bagātība ir viņa lietuvēns. Bet būsim godīgi un atklāti: vai mūs visus nemāc skaudība pret viņu?
Antonijs. Padomājiet tikai, kas tā ir par ačgārnu lietu! Visiem nabagiem Romas valstī rodas savi aizgādņi. Glupie brāļi Grakhi un plānprātis Drūzs gribēja sacelt Romu kājās, lai zemi izdalītu plebejiem. Par mums, nabaga patriciešiem, neviens nav domājis. Baņķieri un augļotāji par procentiem apķīlā visus ienākumus no mūsu laukiem, vecie vergi apmirst, un mums nav pat tik daudz naudas, ko nopirkt jaunus viņu vietā.
B e s t i j s (izdzer kausu un triec to galdā). Taisni kauns un apsmiekls! Man jauna sieva, bet, kad viņa liek aiznest sevi uz forumu, man ir tikai seši vergi, ko sūtīt pa priekšu nestuvēm, un četras verdzenes, kas iet paka]! Romas likumi un mūsu pašu skopie tēvi liek mums dzīvot kā pēdējiem nabagiem.