Smiekli.
Veress (kājās). Turi muti, tu piena puika! To dzeju esmu es pats sacerējis — pats savām rokām, uz mata tāpat, kā es te turu šo kausu. Kur tu esi dzimis, to neviens nezina, varbūt tava māte tevi pacēlusi pie savām kāpnēm — —
Nepots (ari kājās). Tu, izvirtuli, iedrošinies zaimot manu māti!
Katilīna (izstiepj roku). Mierā, draugi! Mēs še neesam ne tvrgū, ne cirkū. Ir jau vēls, es redzu, mans vīns ir apnicis un jūs labāk vēlētos gultā. Bet viņš vēl ncfiāk - redziet, es gaidu kādu, ko arī jums gribētu pi ādīt Vēl vienu, pēdējo deju — lai jūs nesāktu kauties kā piedzēruši matroži. (Sasit plaukstas.)
Muzika, verdzeņu deja.
Vergs iesteidzas, pačukst kaut ko Katilinam.
Katilīna. Ā! beidzot! (Sasit plaukstas.)
Muzikanti un dejotājas aizklīst aiz kolonām, pamazām tur nozūd.
Epator! noliec te vienu solu viesim- divus,
viņam vēl viens esot līdzi. Aptērp viņus baltās togās, rožu vainagus galvās — es tos gribu cienīgi saņemt. (Viesiem.) Es esmu jums sagādājis mazu pārsteigumu. Cik jūs te neesat runājuši un strīdējušies, bet nekas nav iznācis, ne soli tālāk jūs neesat tikuši. Kā ēzeļi ap dzirnakmeni, tā jūs visu laiku kuļāties riņķī pa savu pašu pēdām. Kā pa miegam jūs taustāties apkārt, un velti vien es nopūlos jūs pamodināt.