Kūrions pamostas). Vai jau ir rīts un jāceļas? Man šķita, ka es vēl tā pamatīgi neesmu aizgājis gulēt.
Katilīna. Es gribēju parādīt jums vīru, kas zina, ko grib, un dara to, ko grib. Varbūt Spartaks varēs pateikt, kas arī jums darāms.
Sūra. Spartaks? Tu taču negribēsi vergu sēdināt pie mūsu galda?
Katilīna. Pie sava galda, neaizmirsti to. Un to, ka viņš ar asinīm ir nopircis sev brīvību, kamēr
mēs savējo ik dienas pārdodam Krasam un tiem citiem augļotājiem.
Spartaks ar Krikšu ienāk.
Ā! Esiet sveicināti, mūsu jaunie draugi! Pailgi likāt gaidīt, bet tas nekas: ko ielūdz, tam līdz ar to dotas tiesības likt gaidīt uz sevi. Bet kā tā? Es pavēlēju dot jums svētku drēbes un vainagus galvā.
Spartaks. Mēs pateicamies par godu, bet pie tava galda tomēr nosēdīsimies. Mans draugs Krikss tur nesajustos visai labi.
Katilīna. Kā jums patīk. Bet es nebiju domājis, ka pašā sākumā mūs šķirs tāda atstarpa.
Spartaks. Viņa bij jau pirms sākuma, un mēs tur neko nevaram darīt. Jūs smaržojat pēc vīna un rozēm — no mums nāk arēnas un asiņu smaka.
B e s t i j s (nenociešas, ironiski). Mēs dzirdam, ka gladiatori rīkojot jaunu sacelšanos. Kā tad īsteni stāv šī lieta?
Spartaks. Tev, patricieti, šķiet labs deguns. Tikai šoreiz tu neesi odis pret vēju, bet pa vējam.