Bestijs. Nu, tad kā ar tevi pašu? Saka, ka tu savā laikā esot dezertējis no romiešu karaspēka. Vai ari to es būtu odis pa vējam?
Katilīna. Nejaucies tu, Bestij! Tie ir mani viesi, un es runāju ar viņiem. Neapvainojies, Spartak, viņi visi ir drusku dzēruši, un tad mēles pašas iet savu ceļu. Jums, patricieši, cs varu teikt tikai vienu: ja kurš katrs no jums būtu kritis Mitridata gūstā un nemēģinātu izbēgt, tas būtu slikts savas tēvijas patriots, es pirmais teiktu, ka Romā tam nav vietas. Ka Spartaks ir mēģinājis aizkļūt atpakaļ savā Traķijā, tas tikai runā viņam par labu. Romiešu leģionā viņš ir turējies dūšīgi: izpelnījies pilsoņa vainagu un dekāna pakāpi. Vakar cirkū mēs redzējām viņa brīnišķīgo spēku un veiklību un arī viņa cēlo dvēseli. Viņu nekārdināja asinskārās publikas aplausi, viņš labāk dāvināja dzīvību savam pretiniekam, kas tagad ir viņa tuvākais draugs.
Krikss. Jā — uz dzīvību un nāvi!
Spartaks (nepacietīgs). Katilīna, atstāj mani mierā! Tādēļ tu mani neesi aicinājis.
Katilīna. Pareizi! Tādēļ ne. Es tev tūliņ sacīšu, kādēļ es tevi aicināju. Pagaidām neteikšu neko, ko par jums zinu. Es neesmu Veress, ne Bestijs, es ne- spiegoju — bet, ja zinu, tad vienkārši tāpēc, ka zinu. Bet tev jāzina arī par mums. Mēs še pulcējamies nabagi patricieši — —
Spartaks (aplūkodamies, pasmīnēdams). Nabagi? Vai nebūs par stipru teikts?