Podnieks. Tic taču nebūs tie, ko Lepids vēl tikai aizvakar lika piesist krustā?
Kapracis. Tie paši. Es neesmu mu|ķis: abiem vienu bedri — man vieglāk, un viņiem siltāk.
Smejas, daži piebalso.
Podnieks. Tas nevar būt! Pa trim dienām vēl neviens pie krusta nav nobeidzies.
Kapracis. Nemāci mani, pats zinu. Bet tiem bij gadījies kāds žēlotājs, kāds muļķa ēzelis — nodūris abus. Mušas tikai acis paspējušas izēst, vairāk neko.
Podnieks (sit dūri uz galda). Tas ir kas nedzirdēts! Un kur tad sargzaldāts? Kāpēc laiž svešus klāt? Jā, kamēr Sulla prom savā vasarnīcā Kanās, tā kārtības vairs nav Romā. Nav un nebūs!
E i s t a h i j s (drausmīgi noliesējis, aizsietu aci, raustās visiem locekļiem — pielīdis tuvu, visu laiku alkani klausījies). Par ko viņš tos lika piesist, par ko?
Kalējs. Vāķies, ķēms! Uzkritīsi vēl virsū.
Kapracis. Varbūt par to, ka viņi sava kunga zirgam nebij asti izsukājuši, kā pienākas. Varbūt Nu, vienkārši tāpēc, ka. viņi bij vergi un
kungam tā patikās. Bet kas tev tur daļas? Ko tu tā prašņā?
Eistahijs (raustās vēl vairāk). Par to, ka vergi … Vergs nav cilvēks…
Kapracis. Paskatieties, paskatieties! Sitas ari taisās par cilvēku!
Smejas, daži piebalso.
Podnieks. Es viņu pazīstu: tas ir Eistahijs, senatora Kūriona vergs. Lielās, esot gallietis — tad nezin, kāpēc viņu sauc par Eistahiju?