Smiekli un izsmiekla saucieni.
Eistahijs. Tāpēc, ka Kūrions visiem saviem vergiem dod grieķu vārdus. Homēru viņš dīda rītā un vakarā.
Podnieks. Kungs dīda Homēru un kunga dēlēns viņu pašu. Draugi, to jums vajadzētu redzēt! Tam zeņķim ir tikpat daudz asprātības, cik viņa mātei mljāko. Puišelim apnicis ēzeli jāt, un tad viņš liek šitam te mesties četrrāpus. Pa ielām viņš ar to jāj, pa tirgu, pa foruma laukumu. Un dūrē viņam akmens, tikpat liels kā pati dūre, ar to viņš tam smalsta pa pakausi. Taisni velē, es jums saku.
Eistahijs. Jā, tas ir taisnība, to viņš dara.
Podnieks. Velē, es jums saku. Sitam vīrelim ir apbrīnojams galvaskauss. Liekas, ka ādas un matu tur nemaz nebūtu, skan kā etruskiešu vara cepure.
Smieklu rēkoņa.
Lielisks zeņķis, es jums saku! Vienreiz viena skaista patriciete nenocietās, pieskrēja un turpat šī garauša mugurā noskūpstīja viņu.
Sajūsmas saucieni.
Klaidone (sajūsmā). Ai! Es ari gribētu viņu noskūpstīt!
Kāds pūlī. Aiz Lutācijas Vienaces durvīm guļ nosprādzis runcis — tas tevi gaida.
Smieklu rēkoņa.
Klaidone (mēdās). I-i, tu, pērtiķis tāds!
Eistahijs. Es esmu pieradis, bet šodien viņš, čūskas bērns, iezvēla tik sāpīgi, ka es, nolādētais, neizturēju un nogrūdu viņu zemē. Par to kungs sāka