Naktī pie Kapuas vārtiem.
Pilsētas mūris. Lieliskā vārtu celtne vairākām arkām, vārti dziļāk aiz pirmās. Attālāk labajā pusē akvedukta spriešļi. Tuvāk ugunskurs. Pie tā dekāns Popilijs ar pieciem zaldātiem spēlē kauliņus. Divi kreisajā pusē snauzdami sēž uz pakāpēm, kas ved pie pilsētas mūra. Trešais, vairāk priekšā, uz zobena atbalstījies, stāv sardzē.
Nakts vējaina un auksta. Aiz mūra pilsētā reizēm tāla čala un šķindoņa.
Popilijs (uz bridi pārtrauc spēli). Visi nelabie gari! Kas tur Kapuā tā žņirkst? Liekas, it kā kāds visu laiku zobus grieztu.
Pirmais zaldāts. Tad tas droši vien būs mūsu prefekts, vecais Mecijs Libeons. Pa miegam viņš redz, ka viņa Meciju atkal nes uz tribūna pili.
Otrais zaldāts. Stāsta, ka Tits Servilians viņu gaidot katru nedēju piektdienas naktī. Un šonakt ir taisni piektdiena.
Popilijs. Nu redzi, cik vienkāršs izskaidrojums visām sarežģītām lietām — es to jau sen esmu novērojis. (Nožāvājas.) Miuoss lai norej tribūnu Titu Servilianul
Pirmais z a 1 d ā t s. Jā, lai norej! Un lai dzīvo mūsu prefekts Mecijs Libeons!
Otrais zaldāts. Tāpēc, ka viņš tik labprāt guļ un ļauj citiem.
Popilijs. Kas mums nekaitēja mūra telpā aiz vārtiem: viens stāvēja sardzē un citi varēja atpūsties. Kaut viņš klibs paliktu, tas Tits Servilians! Viņam par patiku salsti te un garlaikojies.