Pirmais zaldāts. Un ja vēl bijusi kaut mazākā vajadzība. Kapua guļ kā katru nakti, un te ārā neviens taču nenāks: pat baloži un zvirbuļi zina, ka pirms gaismas vārtus neslēdz vaļā un sakņu un augļu dārznieki agrāk netiek uz tirgus.
Otrais zaldāts. Mēs citi ļoti labi varētu salīst siltā telpā aiz vārtiem, kamēr viens paliek ārpusē sardzē.
Popilijs. Muldoņa! Vai tad tu nezini, ka vārti tikai no iekšpuses slēdzami?
Otrais z a 1 d ā t s. Tā ir tā sērga.
Popilijs (aplūkojas; nikns). Ei, kas tur! Ko jūs tur snaužat? Pavēlēts bij stāvēt sardzē.
Pirmais sēdētājs. Mēs tikai uz vienu mazu brīdi. (Izberzē acis.) Kamēr Decijs un Kvints Pļauts stāv sardzē. Nolādēts! Decijs viens pats! Kur tad Kvints Pļauts?
Decijs (īgns). Prasa! Vai tad nezināms, kur! Kur tad citur kā pie Lelijas, pie tās savas dārznieces. Es te lai stāvu viens kā nerrs.
Popilijs. Kā viņš drīkst bez atļaujas? Pērt es viņu likšu! Galvu es likšu viņam nocirst! (Ko citu iedomājis, pasmejas.) Kvints Pļauts — vai jūs esat ieklausījušies, kā tas skan? Kvi-ints… tas tā, kā kad ar pirkstu aizķer stīgu .. . Pla-auts . . . plauks! ar plaukstu ģitārai pa vēderu!
Otrais zaldāts. Gudrinieks tu esi, Popilij! Ar plaukstu pa vēderu . . .
Visi smejas.
Popilijs. Ko jūs gan domājat! Es pats savā laikā esmu ģitāru spēlējis.