mani tik briesmīgi sist- jūs zināt, cik smaga
viņam tā niedres nūja … Un, kad es atguvu samaņu, man tā acs bij laukā … (Raud.) Mana actiņa! Ko es iesākšu ar to vienu vien!
Cits pūlī (grib ņirgāties). Na, draugs, izrādās, ka pinkšķēt gluži labi var ar vienu vien. A-u!.. .
Apraujas, dunku sānos dabūjis.
Balss (nikna). Nesrņejies, nelieti!
Vispārējs klusums.
S i 1 v i j s K o r d ē n i j s V e r e s s (no kāpnēm; glums, lunkans, kustīgs. Sveicina saimnieci, lokās pret tiem citiem, smaida). Labvakar visapkārt! Lab- vakariņ! . .. Kāpēc tik klusu? Kādam asaka iespiedusies kaklā? (Smejas pieglaimigi, slepus paklausās pie dibenistabas durvīm, sēstas aiz galda līdzās tām — acis kā pelei apkārt vien.) Acura, skaistulīti Manu porciju! Tikai tuskulānieti es šovakar negribu nes veliternieti. Es šodien taisīju labus veikalus.
Acura (nes prasīto; viņš it kā amizējas ar to, bet visu laiku ausās pret durvīm). Mierā, kungs! Pats savu kausu apgāzīsi.
V e r g s s. Kas par to? Par apgāzto nemaksā kungs, bet kalpone — he, hc, he! (Pamāj pret durvīm, čukstus.) Tie — jau sapulcējušies?
A c u r a. Nav neviena.
Veress. Tā, tā… Es tikai tāpat — man no viņiem mazliet bail — bc, he! Tādi nelieši un dauzoņas!
Ē i s t a h i j s. Un tagad viņš grib sūtīt mani prom.
Kapracis. Tā? Svaigā gaisā uz akmeņu lauztuvēm?
Balss pūli. Tādiem neliek akmeni lauzt, bet griezt. Droši vien konsuls viņu sūtīs uz dzirnavām.