Kvints Pļauts (steigšus, bet uzmanīgi uzzo-
gas no kreisās puses; Decijam). Vai es ilgi biju prom?
Decijs (skaļi). Nē — tu pārāk agri esi atpakaļ. Ej vēlreiz!
Kvints Pļauts. Cst!
Popilijs. Panāc vien šurp! Mana zobena mugura ļoti ilgojas sastapties ar tavējo. Tu — dienas zagli!
Kvints Pļauts (tuvāk). Bet pavisam ne! Tas es nevaru būt gluži vienkārši jau tāpēc, ka patlaban ir nakts. Bet es redzēju divus vīrus.
Decijs. Pie Lelijas. Un viņi tev krietni vien sadeva pa ribām.
Kvints Pļauts. Nemaz ne! Kad es iznācu no būdas, viņi abi uz viena zirga jāja garām.
Pirmais zaldāts. Divi vīri uz viena zirga? Lelija tevi droši vien pacienāja ar kausu laba tusku- lānieša, un tad acis tev sāka rādīt divkārši.
Kvints P 1 a u t s. Ne uz to pusi! Bet tālu viņi netika — zirgs bij nodzīts līdz pēdējam, viņš krita, un tie abi palika kājām.
Otrais zaldāts. Un palika kājām. Un stāstam ir beigas.
Kvints Pļauts. Vēl nav. Un tad viņi nogriezās no ceļa, taisni pa taku gar akveduktu. Es brīnos, ka viņi vēl nav še. Nē, tomēr es nebrīnos vis: abi streipuļoja, likās, ka nav jājuši, bet vai no pašas Romas kājām nākuši.
Popilijs. Lai viņi tikai parādās še — es viņiem muguras nozilināšu! Nakts blandoņi tādi!
Ķrikss un Hanniks no labās puses.
Ā! tur jau viņi nāk! Tuvāk, tuvāk, mīlīši, lai jūsu sejas var aplūkot. Gandrīz pēc cilvēkiem izskatāties, bet tas nevar būt: katrs godīgs pilsonis tagad atrodas savā gultā, bet jūs kā pūces naktī laidelējaties apkārt. Pag! Viņi ļoti izskatās pēc gladiatoriem.