Hanniks. Tev ļoti asas acis, dekān, neviens lai nedomā tevi krāpt. Tā ir, mēs esam gladiatori.

Popilijs (lepns). Na, ko es teicu?

H a n n i k s. Mēs abi — mans draugs Sitriks, viņš ir gallietis un vāji runā romiski. Un es pats — Van- niks, es esmu ligurietis. Mūsu lanists mūs izīrēja kādai bagātai kundzei. Viņa ir laba kundze un atlaida mūs šodien ārpus pilsētas. Kā redzat, mēs esam aiz­kavējušies, mums katrā ziņā jātiek atpakaj.

Popilijs. Pirms gaismas vārti nevienam netiek atvērti, vai tad jūs to vēl nezināt? Tā ir tribūna Tita Serviliana pavēle, un to neviens nedrīkst pārkāpt.

Hanniks. Mēs zinām. Kas mums ar tribūnu un viņa pavēlēm, mēs klausām tikai to, ko dekāns saka. Mēs dabūsim sodu.

Pirmais zaldāts. Jā gan — pērienu ar dzelzs rīkstēm. Es ceru, tā nebūs pirmā reize.

Popilijs. Klusu, kad dekāns runā! Es jūs lab­prāt ielaistu, bet tas vienkārši nav iespējams: vārtus lagad aizslēdz no iekšpuses, mums pašiem te jāstāv līdz rītam.

Kvints P1 a u t s. Ja jūs esat no Kapuas, kāpēc lad abi jājāt uz viena zirga?

H a n n i k s. Uz viena? … Nē — mums katram — Jā, uz viena paša, to tu pareizi saki. Lieta bij tāda: la kā mēs bijām nokavējušies un naudas arī mums bij, no kāda zemnieka nopirkām tādu pavisam vecu, ko ratos jūgt vairs nevarēja. Ceļā viņš mums pa­krita .. .