Popilijs. Neklabini tik daudz savus žokļus! Sēstieties un gaidiet, kamēr vārtus slēgs vaļā! Tālāk, tālāk, lai vējš jūsu smaku nenes virsū. Tpu! Sie gladiatori vienmēr smird pēc sviedriem un zirgu mēsliem. — Spēlēsim tālāk. Iesāc!
Hanniks ar Krikšu aiziet vistālākajā kreisajā stūri un nosēstas pie krūma.
Jūs tur visi četri! Stāviet pie vārtiem, pa divi katrā pusē. Nav brīnums, ka tribūns nāk pārraudzīt.
Hanniks (klusu). Vārti ir ciet un sardze ārpusē … Nav ko šaubīties, mēs esam izspiegoti un nodoti. Tie ir bijuši ātrāki nekā mēs. Kaut Spartaks to zinājis un nesācis šonakt!
Krikss. Tas nāk par vēlu. Rīkojums ir dots — šonakt viņi visi mēģinās izlauzties no Romas, no Prenestas, no Sētijas- Vai tu dzirdi?
H a n n i k s. Ko? Es neko nedzirdu.
Krikss. Es visu laiku klausos. Lāgu lāgiem tāds troksnis, kāds Kapuā nekad nav dzirdēts.
Hanniks. Tas ir tikai vējš.
Krikss. Mani pašu tu vari mācīt, manas ausis ne. Klau! Atkal!
Hanniks (klausās, nogroza galvu). Es tikai vēlētos, kaut es būtu pilsētā. Veselu stundu mēs esam nokavējuši, tie nolādētie ir aizsteigušies mums priekšā! Kāpēc tavam zirgam ceļā vajadzēja krist, viņš bij divreiz labāks par manējo.
Krikss. Kad es esmu trīs reizes smagāks kā tu.