H a n n i k s. Tā ir lā lieta. (Popilijam.) Dekān, vai īsi pirms mums te neatjāja kādi jātnieki no Romas?
Popilijs. Seši vīri ar centurionu — pirms stundas, tad vārti vēl bij vaļā. Kas ir?
I I a n n i k s. Nekas nav. Tikai viņi mums pajāja garām, kad mēs vēl kaulējamies ar to sasodīto zemnieku.
Popilijs. Liec tu mani mierā ar saviem zemniekiem, redzi taču, ka man nav laika. Sēdi un gaidi, kamēr atslēgs vārtus!
Hanniks (mēdās). Kamēr atslēgs vārtus… pats tup pie vārtiem kā ķēdes suns pie savas būdas . .. Tie ir bijuši senāta vēstneši. Viņi ir nodoti, tur vairs nav ne mazāko šaubu. Ko Spartaks un Enornajs divi vien iesāks ar divi tūkstoši gladiatoriem, no kuriem puse pie tam vēl pavisam zaļi! Vai šiem nolādētiem mūriem patiešām nekur nevar pāri tikt?
Krikss. Paliec mierā, gaidīsim tepat. Spartaks ar Enomaju kopā ir vismaz tik daudz kā desmit tādu kā es un divdesmit tādu kā tu.
H a n n i k s. Kuš! Klausies!
Aiz mūra pieaugošs troksnis, ne pārāk stiprs.
Mecijs Libeons (aiz vārtiem). Attaisiet vārtus, es gribu laukā! (Vārti paveras.) Plašāk, tu auna dēls, kad prefekts grib laukā!… Divi nāk līdzi!
Vārti aizveras. Mecijs Libeons ar diviem pavadoņiem.
A! jūs stāvat! Tā ir pareizi, ta es esmu pavēlējis. Bet kur Popilijs? A! sildās! Dekān, vai es tā biju pavēlējis?
Popilijs. Tikko pienāeām drusku rokas apsildīt. Nejauki vēss šonakt.
Mecijs Libeons. Salst, it kā nebūtu vēls pavasaris, bel agrs rudens. (Zaldātiem.) Ko jūs vēl stāvat? Sardzē stāt pie vārtiem! (Popilijam.) Palidzi man atsēsties. Tā, tā, tā… (Nolaižas puszviļus.) Patiešām, šī uguns silda labāk nekā visas citas, pie kurām es esmu sēdējis. Pavisam tāds salds siltums.