sargiem.
Krikss ar Hanniku metas pie saviem zobeniem. Hanniks ar Libeona zobena spalu iezvel tam pa galvu.
Popilijs. Nebēdziet, nolādetie! .. . Rinda!… Duriet viņus nost! . ..
Krikss. Še tev, nolādētā romiešu varde! … (Nodur viņu.)
Balss romiešu pūli. Viņiem tur ārā pa- līgi! . . .
Pulks raujas atpakaļ,
T i t a S e r v i 1 i a n a balss. Vārtus!. . . Vārtus ciet! .. . Nelaidiet viņus iekšā! …
Romieši atpakaļ, vārti aizkrīt. Sargi izklīst, citam atņem ieroci, cits bēgdams nomet pats.
Spartaks (savējiem). Atpakaļ! Lieciet viņus mierā! Tie mums vairs nekaitēs! (Noslauka sviedrus, ierauga tos divus.) A! nu jūs arī esat klāt! Par vēlu: mēs bijām nodoti …
Hanniks. Mēs zinājām un steidzāmies — par vēlu . . . Tici man, Spartak, tā nebij mūsu vaina . . . Tik vien jiis esat?
' Spartaks. Trīs ceturtdaļas palika uz ielām, vārtos un mēslu bedrēs — Tits Servilians ir lielisks miesnieks. Es ceru, daži būs tikuši dienvidu galā mūrim pāri… Bet tagad nav laika gaudot. Iesākts ir, tagad atliek tikai cīnīties tālāk vai mirt. Mēs cīnīsimies!
Krikss (pasper soli). Es! Gladiatori (cits caur citu). Es! . . . es! . ..
Spartak s. A! divi te guļ! Lai paliek varnam ko knābāt! . . . Ieročus uzlasīt!
Gladiatori nomet savējos un uzlasa ieročus.
Un tagad — prom uz Vezuvu!
Pāris gladiatoru. Uz Vezuvu!
Visi prom uz kreiso pusi.
M e c i j s Libeons (paceļ galvu, apskatās, noglauda pieri, sten). Vai-ī! . . . (Stenēdams rāpo uz vārtiem.) Noladētais Tits Servilians!… Zaķapastala, ne karavadonis!… (Pie vārtiem.) E! atveriet! … Tas esmu es — Kapuas prefekts Mecijs Libeons! . . . Žigli veriet vaļā!… Es esmu ievainots! Man ir liels puns pierē!