Vezuva piekājes augstienē.

Neliels, līdzens laukumiņš ar dažiem klintsbluķiem. Vis­apkārt melnas sienas, stāvas, šķautnainas, plaismainas klintis, lejas da|ā meža vīnstīgām un krūmiem apaugušas. Kreisajā pusē, augšā ari Vezuva sniegotā galotne. Pašā priekšā iloejas taka, neaugstu aizsarga valni aizkrauta Pāri valnim lejup slīdo­šām rindām sargu šķēpi, galos tiem gladiatoru simbols romiešu ērg|a vietā — sarkana vergu cepurite un virs tās divas sasnieg­tas bronzas rokas.

Dibenā pa klinšu izloku tālē redzams zils, saulē mirdzošs Neapoles jūras licis ar dažām baltām ku&u burām. Pretmetā šim plankumam laukuma ainava izskatās drūmi baismīga.

Visapkārt laukumam gladiatori stāvus, sēdus vai guļus, iero­čiem rokās vai līdzās. Dziļumā, kreisajā pusē, pulciņš galliešu. nūbiešu un grieķu notupušies no vīnstīgām sien kāpnes. Labajā pusē pie klints Hanniks un grupa centurionu. Pašā dibenā bezdibeņa plaisa, pie tās kaudze romiešiem atņemto ieroču. Pār klintsbluķi nogūlies, Spartaks lūkojas lejā.

Pirmais gfa llietis (bikli atskatās uz Spar­taku, pieķer roku kaklam, paklusi). Slāpst . . . Kaut lāso ūdens bijusi!… Tā ir nolādēta zeme: saule aiz kalna, bet tveicē kā krāsnī.