Pacēlis stateniski delnu, ārsts bez kāda brīdinājuma iesita ar tās apakšējo malu pa uztūkušo, savilkto pirkstu. Cilvēks ieaurojās no pārsteiguma un sāpēm. Tas izklausījās pēc zvēra kliedziena, un arī seja zviedram bija kā zvēram, it kā viņš gribētu mesties virsū ārstam, kurš izstrādājis ar viņu tādu joku.
— Viss kārtībā, — ārsts viņu asi un valdonīgi nomierināja. —. Kā tagad? Kļuva labāk, vai ne? Nākamreiz jūs, protams, darīsiet to pats. Strozers, jums jādala! Mēs esam apspēlējuši jūs.
Zviedra nekustīgajā vērša sejā parādījās atvieglojums un apjausma. Asās sāpes bija pārgājušas, un viņš jutās labāk. Viņš ar ziņkāri un pārsteigumu aplūkoja pirkstu, lēni saliekdams un atliekdams to. Tad iebāza roku kabatā un izvilka maisiņu ar zeltu.
— Cik?
Ārsts nepacietīgi papurināja galvu.
— Neko. Es nestrādāju par ārstu. Jums gājiens, Bob!
Zviedrs smagi pamīņājās uz vietas, vēlreiz aplūkoja
pirkstu un sajūsmināts paskatījās uz ārstu.
— Jūs esat labs cilvēks. Kā jūs sauc?
— Lindejs, dakteris Lindejs, — atbildēja Strozerss, it kā bažītos, ka tikai ārsts nesadusmojas.
— Diena iet uz beigām, — teica Lindejs zviedram, no jauna jaukdams kārtis. — Labāk palieciet pa naktil Pārāk auksts, lai dotos ceļā. Te ir brīvas nāras.