Ārsts Lindejs bija slaids, pēc izskata stiprs brūnēts, ar iekritušiem vaigiem un plānām lūpām. Gludi skūtā seja bija veselīgi bāla. Visas viņa kustības bija ātras un precīzas. Tumšās acis raudzījās taisni un vērīgi, šķita, ka tās redz visam cauri. Slaidās, gleznās un nervozās rokas likās piemērotas smalkam darbam, un no pirmā acu uzmetiena tajās varēja nojaust spēku.
— Atkal mums! — viņš paziņoja, pievākdams pēdējo stiķi. — Tagad jāpabeidz robers, un tad redzēs, kuram būs jācērt āliņģis.
Pie durvīm pieklauvēja, un ārsts aicināja, lai nāk iekšā.
— Tā rādās, ka mums neizdosies pabeigt šo roberu, — viņš neapmierināts norūca, kad durvis atvērās., — Kas noticis ar jums? — Tas attiecās uz ienākušo.
Nepazīstamais velti pūlējās pakustināt ledus sastindzinātās lūpas un žokļus. Varēja redzēt, ka viņš bijis ceļā daudz dienu. Āda uz vaigu kauliem bija apsaldēta melna. No deguna līdz zodam nokarājās vienlaidu ledus ar elpas izkausētu caurumu. Pa to viņš bija spļāvis arī tabakas sulu, kas notekot bija sasalusi dzintara krāsas lāstekā, kura uz leju kļuva smaila kā van Deika bārda.
Svešais klusēdams papurināja galvu, pasmaidīja ar acīm un piegāja-pie krāsniņas, lai ledus izkustu un viņš varētu parunāt. Viņš ar pirkstiem lauza ledu, kura gabali, nokrituši uz krāsniņas, sprakšķēja un čūkstēja.